Barikāžu laiks

 

Laika posms no 13. līdz 27. janvārim mūsdienu vēsturē ir zināms kā Barikāžu laiks. Barikādes tika veidotas, lai aizsargātu nozīmīgus objektus pie toreizējās Augstākās padomes (parlamenta), Ministru padomes (valdības), radio ēkas Vecrīgā, televīzijas ēkas un televīzijas torņa Zaķusalā, pie sakaru centra Rīgā. Barikādes cēla pie retranslācijas torņiem Bauskā, Kuldīgā un Liepājā.

20. janvāri kā Barikāžu atceres dienu mēs atzīmējam, lai pieminētu kauju Rīgas centrā, kad milicijas specvienība OMON un līdz šim vēl nenoskaidrota padomju militārā struktūra uzbruka Iekšlietu ministrijai, taču tobrīd ministrijas apsardzē esošā Bauskas milicijas vienība izrādīja pretošanos, atklājot pretuguni. Šīs sadursmes rezultātā vairāki Bauskas milicijas darbinieki tika ievainoti, bojā gāja milicijas darbinieki Vladimirs Gomanovičs, Sergejs Konoņenko, skolēns Edijs Riekstiņš, operators Andris Slapiņš, nāvīgi ievainotais operators Gvido Zvaigzne mira slimnīcā.

  Barikādes, tāpat kā Baltijas ceļš, ir spilgts vēstures notikums, jo skaidri parāda, ka nozīmīgus procesus spēj ietekmēt arī vienkārši cilvēki, kuri savas zemes, tuvinieku, tautas, valodas, kultūras un valsts dēļ ir spējīgi apvienoties un parādīt savu nostāju.

Barikādēs piedalījās gan latvieši, gan krievi, baltkrievi, ukraiņi, lietuvieši, igauņi, kuriem nebija vienaldzīga Latvija. Barikādes noteikti nebija šķērslis savstarpējam atbalstam, sapratnei, palīdzībai, un šī kopības izjūta un ziemas spelgoņā kurtie ugunskuri noteikti spēja sasildīt cilvēciski labāk nekā kamīns savrupmājā.

Arī šodien nenāktu par ļaunu, ja kādā brīdī mēs katrs sev, arī es sev, atrastu laiku jautājumam: “Ko es varu darīt, lai mēs kopā savā Latvijā dzīvotu labāk, saprotamāk, sirsnīgāk, uzņēmīgāk?” Mums visiem, atceroties un godājot to, ko Latvijas ļaudis spēja parādīt pirms 31 gada, novēlu spēt kaut nedaudz, bet sniegt cits citam siltu smaidu, karstu sirdi, sapratni, atbalstu, izmantojot šo barikāžu laika piemēru.

  Dievs, svētī Latviju!

Vēstures skolotājs Arvo Karelsons